Cilvēce civilizāciju rītausmā pielūdza veiksmi un veiksmi, ko senajā Grieķijā identificēja ar dievieti Tihi, bet senajā Romā ar dievieti Fortūnu.
Otrā nosaukums mūsdienās ir zināms visiem, un to var uzskatīt par semantisku analoģiju (praktiski sinonīmu) vārdiem "veiksme" un "liktenis".
Fortūna un viņas ritenis
Vārdam "laime" ir seno romiešu izcelsme, kas burtiski tulkots no latīņu valodas kā "liktenis". Sākotnēji tas tika identificēts ar Fortūnas kultu, kas radās ilgi pirms Romas impērijas ziedu laikiem, domājams, Latijā, pie itāļiem, laika posmā no 10. līdz 7. gadsimtam pirms mūsu ēras.
Iespējams, ka latīņi pielūdza šo kultu pat pirms migrācijas uz Apenīnu pussalu un atnesa šo tradīciju sev līdzi. Nav ticamu faktu, kas to apstiprinātu, taču ir droši zināms, ka Fortūnu pielūdza Senajā Romā 6. gadsimtā pirms mūsu ēras. Apstiprinājums tam ir senais templis, ko Tibras upes krastā laika posmā no 578. līdz 534. gadam pirms mūsu ēras uzcēla sestais Senās Romas karalis - Servijs Tulliuss.
Sākotnēji lauksaimnieki pielūdza Fortūnu, katru gadu 24. jūnijā svinot Fortis Fortunae. Tika uzskatīts, ka veiksmīgas apstākļu kombinācijas, kas noved pie bagātīgas ražas, ir atkarīgas no dievietes labvēlības: silts laiks, nokrišņi, upju plūdi. Vēlāk pielūgsmes tradīciju pārņēma lopkopji, kuru bagātība arī bija tieši atkarīga no ganību auglības.
Apmēram tajā pašā vēstures periodā Senajā Romā jau bija sava ražas un auglības dieviete - Cerera, kas liek apšaubīt Fortunas romiešu izcelsmi. Visticamāk, šis kults ir aizgūts no itāļiem vai senajiem grieķiem un attīstījies paralēli tradicionālajai senromiešu mitoloģijai.
Vēlā romiešu laime
Kā un kad Senajā Romā radās laimes kults, nav precīzi zināms, taču viņas ziedu laikos likteņa dievietes, laimes dievietes, popularitāte bija milzīga. Visā bijušās Romas impērijas teritorijā ir izkaisīti tūkstošiem Fortūnai veltītu altāru un kapliču, kā arī desmitiem tūkstošu attēlu un gravējumu, kas atrasti arheoloģiskajās vietās.
Likteņa dievietes seja bija uzdrukāta uz senām monētām, uz sadzīves priekšmetiem, uz amatnieku izstrādājumiem, uz mājas altāriem. Pielūdzēju skaita ziņā Fortūnu var salīdzināt ar Merkūriju, materiālās bagātības, tirdzniecības un peļņas dievu.
Ir arī vērts atzīmēt, ka Fortuna ir iekļauta senās Romas imperatoru kultā ar nosaukumu Fortuna Augusta. Īpašu godbijību viņa saņēma 19. gadā pirms mūsu ēras — pēc Oktaviāna Augusta uzvarošās atgriešanās no austrumiem.
Dieviete bieži tika attēlota ar pārpilnības ragu un riteni, un to ieskauj citas personifikācijas: Felicitas, Hilaritas, Concordia, Fides. Sākot ar mūsu ēras pirmo gadsimtu, Fortūna bieži tika attēlota kopā ar Isīdu, sievišķības un mātes dievieti.
Papildus senajam Servius Tullius templim, kas tika uzcelts 6. gadsimtā pirms mūsu ēras pie Tibras upes, Fortunai vēlāk tika veltīti arī citi majestātiski tempļi. 194. gadā pirms mūsu ēras tika uzcelts Fortunas Primigenia templis, 180. gadā pirms mūsu ēras Fortunas Equita templis un 101. gadā pirms mūsu ēras – šīs dienas veiksmes templis.
Likteņa dievietes slava turpinājās pēc Romas impērijas krišanas. Kults izplatījās visās Rietumeiropas valstīs un neoficiāli pastāvēja viduslaikos. Jaunā laikmeta periodā viņi neaizmirsa par dievieti, viņai par godu nosaucot 1852. gadā atklāto asteroīdu.
Mūsdienās vārds "laime" biežāk tiek saistīts nevis ar seno romiešu dievību, bet gan ar veiksmi un likteni. Katrā kazino ir laimes rats (rulete), un izteiciens "laimes mīļākais" ir stingri iesakņojies sabiedrībā, kas nozīmē laimīgu cilvēku, kuram veicas visos centienos.
Neskatoties uz pāreju uz digitālo laikmetu, ļoti daudz cilvēku visā pasaulē joprojām paļaujas vairāk nekā uz veselo saprātu un precīziem aprēķiniem, bet gan uz veiksmi. Šķiet, ka izteiciens "uzticības bagātība" nekad nenoveco, lai gan mūsdienās dievietes lomu arvien vairāk spēlē nejaušinātājs vai pseidogadījuma skaitļu ģenerators.
