Cilvēce jau no civilizācijas rītausmas pielūdza veiksmi un labvēlīgu nejaušību, kas Senajā Grieķijā tika saistīta ar dievieti Tīhi (Τύχη), bet Senajā Romā — ar dievieti Fortūnu.
Otrais vārds ir pazīstams ikvienam arī mūsdienās un var tikt uzskatīts par semantisku analogu (gandrīz sinonīmu) tādiem vārdiem kā „veiksme” un „liktenis”.
Fortūna un viņas rats
Vārds „fortūna” ir seno romiešu izcelsmes un tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „liktenis”. Sākotnēji tas bija saistīts ar Fortūnas kultu, kas radās sen pirms Romas impērijas uzplaukuma, iespējams, Lācijā, starp itāļu ciltīm, aptuveni no 10. līdz 7. gadsimtam pirms mūsu ēras.
Iespējams, ka latīņi šo kultu pielūdza vēl pirms migrācijas uz Apenīnu pussalu un līdzi atnesa šo tradīciju. Lai gan nav pārliecinošu pierādījumu, zināms, ka Fortūnu pielūdza jau 6. gadsimtā p.m.ē. Senajā Romā. To apliecina sens templis, ko starp 578. un 534. gadu p.m.ē. uzcēla sestais Romas karalis Servijs Tullijs (Servius Tullius) pie Tibras upes.
Sākotnēji Fortūnu pielūdza zemnieki, kas ik gadu 24. jūnijā svinēja svētkus Fortis Fortunae. Tika uzskatīts, ka dievietes labvēlība nes labvēlīgus apstākļus bagātīgai ražai: siltu laiku, lietu un upju palus. Vēlāk šo tradīciju pārņēma arī ganu ļaudis, jo viņu labklājība tieši bija atkarīga no ganību auglības.
Aptuveni tajā pašā laikā Senajā Romā jau tika godāta cita auglības un ražas dieviete — Cerēra (Cerēs), kas liek apšaubīt Fortūnas kulta patieso romiešu izcelsmi. Iespējams, ka šis kults tika pārņemts no itāļu ciltīm vai senajiem grieķiem un attīstījās paralēli tradicionālajai romiešu mitoloģijai.
Fortūna Romas vēstures vēlākajā periodā
Nav zināms, kad tieši Romā radās Fortūnas kults, taču savā uzplaukuma laikā dievietes slava bija milzīga. Visā bijušās Romas impērijas teritorijā ir atrasti tūkstošiem altāru un kapelu, kas veltīti Fortūnai, kā arī desmitiem tūkstošu attēlu un gravējumu, kas atklāti arheoloģiskajos izrakumos.
Dievietes tēls bija attēlots uz senām monētām, sadzīves priekšmetiem, amatnieku izstrādājumiem un mājas altāriem. Pēc pielūdzēju skaita Fortūna bija salīdzināma ar Merkūriju (Mercurius) — tirdzniecības, bagātības un peļņas dievu.
Fortūna bija arī daļa no Romas imperatoru kulta, kurā viņu godināja kā Fortuna Augusta. Īpašu ievērību viņa guva 19. gadā p.m.ē. pēc Oktaviāna Augusta (Octavianus Augustus) uzvarošās atgriešanās no Austrumiem.
Dievieti bieži attēloja ar pārpilnības ragu (cornucopia) un ratu, viņu ieskāva tādas personifikācijas kā Felicitas, Hilaritas, Concordia un Fides. Sākot ar 1. gadsimtu m.ē., Fortūnu bieži attēloja kopā ar Izīdu (Isis) — sievišķības un mātišķības dievieti.
Bez senā tempļa, ko 6. gadsimtā p.m.ē. pie Tibras upes uzcēla Servijs Tullijs, vēlāk Fortūnai tika uzcelti arī citi diženi tempļi. Starp tiem — Fortūnas Primigēnijas svētnīca (Sanctuary of Fortuna Primigenia) 194. gadā p.m.ē., Fortūnas Ekvēstrijas templis (Aedes Fortunae Equestris) 180. gadā p.m.ē. un templis „Šīs dienas veiksme” (Fortuna Huiusce Diei) 101. gadā p.m.ē.
Fortūnas pielūgsme saglabājās arī pēc Romas impērijas sabrukuma un turpināja eksistēt visu viduslaiku periodu Rietumeiropā. Jaunākos laikos, 1852. gadā, par godu dievietei tika nosaukts atklātais asteroīds.
Šodien vārds „fortūna” biežāk tiek saistīts ar „veiksmi” un „likteni” nekā ar seno romiešu dievieti. „Fortūnas rats” (rulete) ir neatņemama kazino sastāvdaļa, bet izteiciens „Fortūnas mīlulis” raksturo cilvēku, kam veicas it visā.
Neskatoties uz mūsdienu digitālo laikmetu, daudzi cilvēki visā pasaulē joprojām vairāk uzticas veiksmei, nevis loģikai un precīziem aprēķiniem. Frāze „uzticēties Fortūnai” šķiet mūžīga — lai gan mūsdienās dievietes lomu bieži spēlē nejaušo skaitļu ģenerators.